cenaculatus
Latin edit
Etymology edit
From cēnāculum (“dining hall, garret”) + -ātus (“-ed”).
Pronunciation edit
- (Classical) IPA(key): /keː.naː.kuˈlaː.tus/, [keːnäːkʊˈɫ̪äːt̪ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /t͡ʃe.na.kuˈla.tus/, [t͡ʃenäkuˈläːt̪us]
Adjective edit
cēnāculātus (feminine cēnāculāta, neuter cēnāculātum); first/second-declension adjective
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | cēnāculātus | cēnāculāta | cēnāculātum | cēnāculātī | cēnāculātae | cēnāculāta | |
| Genitive | cēnāculātī | cēnāculātae | cēnāculātī | cēnāculātōrum | cēnāculātārum | cēnāculātōrum | |
| Dative | cēnāculātō | cēnāculātō | cēnāculātīs | ||||
| Accusative | cēnāculātum | cēnāculātam | cēnāculātum | cēnāculātōs | cēnāculātās | cēnāculāta | |
| Ablative | cēnāculātō | cēnāculātā | cēnāculātō | cēnāculātīs | |||
| Vocative | cēnāculāte | cēnāculāta | cēnāculātum | cēnāculātī | cēnāculātae | cēnāculāta | |
References edit
- “cenaculatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- cenaculatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.