cenatus
Latin edit
Etymology edit
Perfect passive participle of cēnō.
Participle edit
cēnātus (feminine cēnāta, neuter cēnātum); first/second-declension participle
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | cēnātus | cēnāta | cēnātum | cēnātī | cēnātae | cēnāta | |
| Genitive | cēnātī | cēnātae | cēnātī | cēnātōrum | cēnātārum | cēnātōrum | |
| Dative | cēnātō | cēnātō | cēnātīs | ||||
| Accusative | cēnātum | cēnātam | cēnātum | cēnātōs | cēnātās | cēnāta | |
| Ablative | cēnātō | cēnātā | cēnātō | cēnātīs | |||
| Vocative | cēnāte | cēnāta | cēnātum | cēnātī | cēnātae | cēnāta | |
References edit
- “cenatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “cenatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- cenatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.