denominativus
Latin edit
Etymology edit
From dēnōminō (“to name, designate”) + -īvus.
Pronunciation edit
- (Classical) IPA(key): /deː.noː.mi.naːˈtiː.u̯us/, [d̪eːnoːmɪnäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /de.no.mi.naˈti.vus/, [d̪enominäˈt̪iːvus]
Adjective edit
dēnōminātīvus (feminine dēnōminātīva, neuter dēnōminātīvum); first/second-declension adjective
- derived (relating to, or formed by derivation)
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dēnōminātīvus | dēnōminātīva | dēnōminātīvum | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīva | |
| Genitive | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīvī | dēnōminātīvōrum | dēnōminātīvārum | dēnōminātīvōrum | |
| Dative | dēnōminātīvō | dēnōminātīvō | dēnōminātīvīs | ||||
| Accusative | dēnōminātīvum | dēnōminātīvam | dēnōminātīvum | dēnōminātīvōs | dēnōminātīvās | dēnōminātīva | |
| Ablative | dēnōminātīvō | dēnōminātīvā | dēnōminātīvō | dēnōminātīvīs | |||
| Vocative | dēnōminātīve | dēnōminātīva | dēnōminātīvum | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīva | |
References edit
- “denominativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- denominativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.