elocutus
Latin edit
Etymology edit
Perfect passive participle of ēloquor.
Participle edit
ēlocūtus (feminine ēlocūta, neuter ēlocūtum); first/second-declension participle
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | ēlocūtus | ēlocūta | ēlocūtum | ēlocūtī | ēlocūtae | ēlocūta | |
| Genitive | ēlocūtī | ēlocūtae | ēlocūtī | ēlocūtōrum | ēlocūtārum | ēlocūtōrum | |
| Dative | ēlocūtō | ēlocūtō | ēlocūtīs | ||||
| Accusative | ēlocūtum | ēlocūtam | ēlocūtum | ēlocūtōs | ēlocūtās | ēlocūta | |
| Ablative | ēlocūtō | ēlocūtā | ēlocūtō | ēlocūtīs | |||
| Vocative | ēlocūte | ēlocūta | ēlocūtum | ēlocūtī | ēlocūtae | ēlocūta | |
References edit
- “elocutus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “elocutus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- elocutus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.