emensus
Latin edit
Etymology edit
Perfect passive participle of ēmētior.
Participle edit
ēmēnsus (feminine ēmēnsa, neuter ēmēnsum); first/second-declension participle
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | ēmēnsus | ēmēnsa | ēmēnsum | ēmēnsī | ēmēnsae | ēmēnsa | |
| Genitive | ēmēnsī | ēmēnsae | ēmēnsī | ēmēnsōrum | ēmēnsārum | ēmēnsōrum | |
| Dative | ēmēnsō | ēmēnsō | ēmēnsīs | ||||
| Accusative | ēmēnsum | ēmēnsam | ēmēnsum | ēmēnsōs | ēmēnsās | ēmēnsa | |
| Ablative | ēmēnsō | ēmēnsā | ēmēnsō | ēmēnsīs | |||
| Vocative | ēmēnse | ēmēnsa | ēmēnsum | ēmēnsī | ēmēnsae | ēmēnsa | |
References edit
- “emensus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “emensus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- emensus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.