mensuro

Latin edit

Etymology edit

From mēnsūra (“a measure”) +‎ -o (verb-forming suffix). Documented from the fourth century CE onward.^[1]

Verb edit

mēnsūrō (present infinitive mēnsūrāre, perfect active mēnsūrāvī, supine mēnsūrātum); first conjugation (Late Latin)

to measure
to estimate

Usage notes edit

The Classical Latin counterpart was metior.

Conjugation edit

Conjugation of mēnsūrō (first conjugation)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	mēnsūrō	mēnsūrās	mēnsūrat	mēnsūrāmus	mēnsūrātis	mēnsūrant
	imperfect	mēnsūrābam	mēnsūrābās	mēnsūrābat	mēnsūrābāmus	mēnsūrābātis	mēnsūrābant
	future	mēnsūrābō	mēnsūrābis	mēnsūrābit	mēnsūrābimus	mēnsūrābitis	mēnsūrābunt
	perfect	mēnsūrāvī	mēnsūrāvistī	mēnsūrāvit	mēnsūrāvimus	mēnsūrāvistis	mēnsūrāvērunt, mēnsūrāvēre
	pluperfect	mēnsūrāveram	mēnsūrāverās	mēnsūrāverat	mēnsūrāverāmus	mēnsūrāverātis	mēnsūrāverant
	future perfect	mēnsūrāverō	mēnsūrāveris	mēnsūrāverit	mēnsūrāverimus	mēnsūrāveritis	mēnsūrāverint
passive	present	mēnsūror	mēnsūrāris, mēnsūrāre	mēnsūrātur	mēnsūrāmur	mēnsūrāminī	mēnsūrantur
	imperfect	mēnsūrābar	mēnsūrābāris, mēnsūrābāre	mēnsūrābātur	mēnsūrābāmur	mēnsūrābāminī	mēnsūrābantur
	future	mēnsūrābor	mēnsūrāberis, mēnsūrābere	mēnsūrābitur	mēnsūrābimur	mēnsūrābiminī	mēnsūrābuntur
	perfect	mēnsūrātus + present active indicative of sum
	pluperfect	mēnsūrātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	mēnsūrātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	mēnsūrem	mēnsūrēs	mēnsūret	mēnsūrēmus	mēnsūrētis	mēnsūrent
	imperfect	mēnsūrārem	mēnsūrārēs	mēnsūrāret	mēnsūrārēmus	mēnsūrārētis	mēnsūrārent
	perfect	mēnsūrāverim	mēnsūrāverīs	mēnsūrāverit	mēnsūrāverīmus	mēnsūrāverītis	mēnsūrāverint
	pluperfect	mēnsūrāvissem	mēnsūrāvissēs	mēnsūrāvisset	mēnsūrāvissēmus	mēnsūrāvissētis	mēnsūrāvissent
passive	present	mēnsūrer	mēnsūrēris, mēnsūrēre	mēnsūrētur	mēnsūrēmur	mēnsūrēminī	mēnsūrentur
	imperfect	mēnsūrārer	mēnsūrārēris, mēnsūrārēre	mēnsūrārētur	mēnsūrārēmur	mēnsūrārēminī	mēnsūrārentur
	perfect	mēnsūrātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	mēnsūrātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	mēnsūrā	—	—	mēnsūrāte	—
active	future	—	mēnsūrātō	mēnsūrātō	—	mēnsūrātōte	mēnsūrantō
passive	present	—	mēnsūrāre	—	—	mēnsūrāminī	—
passive	future	—	mēnsūrātor	mēnsūrātor	—	—	mēnsūrantor
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		mēnsūrāre	mēnsūrāvisse	mēnsūrātūrum esse	mēnsūrārī	mēnsūrātum esse	mēnsūrātum īrī
participles		mēnsūrāns	—	mēnsūrātūrus	—	mēnsūrātus	mēnsūrandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		mēnsūrandī	mēnsūrandō	mēnsūrandum	mēnsūrandō	mēnsūrātum	mēnsūrātū

Derived terms edit

Related terms edit

Descendants edit

Aromanian: misur
Catalan: mesurar
French: mesurer
Friulian: misurâ
Italian: misurare
Norman: m'suther
Occitan: mesurar
Portuguese: mesurar, mensurar
Romanian: măsura
Romansch: mesirar, masirar, misirar, masürar, imsürer
Sicilian: misurari
Spanish: mesurar, mensurar
Venetian: mexurar

References edit

“mensuro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
mensuro in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

^ Walther von Wartburg (1928–2002) “mēnsūrāre”, in Französisches Etymologisches Wörterbuch (in German), volumes 6/1: Mabile–Mephitis, page 728

Spanish edit

Verb edit

mensuro

first-person singular present indicative of mensurar

[1] Walther von Wartburg (1928–2002) “mēnsūrāre”, in Französisches Etymologisches Wörterbuch (in German), volumes 6/1: Mabile–Mephitis, page 728

[1]