mutīgs

Latvian

Etymology

From mute (“mouth”) +‎ -īgs.

Pronunciation

Adjective

mutīgs (def. mutīgais, comp. mutīgāks, sup. vismutīgākais; adv. mutīgi)

1. talkative, chatty (who likes to talk a lot, who is a resourceful speaker)

   mutīgais vīrs nepalika atbildi parādā — the talkative husband left no answer unsaid (lit. no answer in debt)

   Marta bija paēdusi vakariņas un noklausījās mutīgās Annas nostāstā — Marta had eaten dinner and listened to talkative Anna's story

Declension

indefinite declension (nenoteiktā galotne) of mutīgs

	masculine (vīriešu dzimte)			feminine (sieviešu dzimte)
	singular (vienskaitlis)	plural (daudzskaitlis)		singular (vienskaitlis)	plural (daudzskaitlis)
nominative (nominatīvs)	mutīgs	mutīgi		mutīga	mutīgas
accusative (akuzatīvs)	mutīgu	mutīgus		mutīgu	mutīgas
genitive (ģenitīvs)	mutīga	mutīgu		mutīgas	mutīgu
dative (datīvs)	mutīgam	mutīgiem		mutīgai	mutīgām
instrumental (instrumentālis)	mutīgu	mutīgiem		mutīgu	mutīgām
locative (lokatīvs)	mutīgā	mutīgos		mutīgā	mutīgās
vocative (vokatīvs)	—	—		—	—

Synonyms

• pļāpīgs
• runīgs
• valodīgs