ordinariatus

Latin

Etymology

From ōrdinārius (“ordinary”) +‎ -ātus (abstract noun).

Noun

ōrdināriātus m (genitive ōrdināriātūs); fourth declension

1. an ordinariate, the office of an ordinary

Declension

Fourth-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	ōrdināriātus	ōrdināriātūs
Genitive	ōrdināriātūs	ōrdināriātuum
Dative	ōrdināriātuī	ōrdināriātibus
Accusative	ōrdināriātum	ōrdināriātūs
Ablative	ōrdināriātū	ōrdināriātibus
Vocative	ōrdināriātus	ōrdināriātūs