refutatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of refūtō.

Participle

refūtātus (feminine refūtāta, neuter refūtātum); first/second-declension participle

1. repressed

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	refūtātus	refūtāta	refūtātum		refūtātī	refūtātae	refūtāta
Genitive	refūtātī	refūtātae	refūtātī		refūtātōrum	refūtātārum	refūtātōrum
Dative	refūtātō		refūtātō		refūtātīs
Accusative	refūtātum	refūtātam	refūtātum		refūtātōs	refūtātās	refūtāta
Ablative	refūtātō	refūtātā	refūtātō		refūtātīs
Vocative	refūtāte	refūtāta	refūtātum		refūtātī	refūtātae	refūtāta

References

• “refutatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• refutatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.