vigintiseviratus

Latin

Etymology

From vīgintisēvir +‎ -ātus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /u̯iː.ɡin.ti.seː.u̯iˈraː.tus/, [u̯iːɡɪn̪t̪ɪs̠eːu̯ɪˈräːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /vi.d͡ʒin.ti.se.viˈra.tus/, [vid͡ʒin̪t̪is̬eviˈräːt̪us]

Noun

vīgintisēvirātus m (genitive vīgintisēvirātūs); fourth declension

1. Alternative form of vīgintisexvirātus

Declension

Fourth-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	vīgintisēvirātus	vīgintisēvirātūs
Genitive	vīgintisēvirātūs	vīgintisēvirātuum
Dative	vīgintisēvirātuī	vīgintisēvirātibus
Accusative	vīgintisēvirātum	vīgintisēvirātūs
Ablative	vīgintisēvirātū	vīgintisēvirātibus
Vocative	vīgintisēvirātus	vīgintisēvirātūs

References

• vigintiseviratus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.