deliberativus

Latin

Etymology

From dēlīberō (“to consider, deliberate”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deː.liː.be.raːˈtiː.u̯us/, [d̪eːlʲiːbɛräːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /de.li.be.raˈti.vus/, [d̪eliberäˈt̪iːvus]

Adjective

dēlīberātīvus (feminine dēlīberātīva, neuter dēlīberātīvum); first/second-declension adjective

1. deliberative

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	dēlīberātīvus	dēlīberātīva	dēlīberātīvum		dēlīberātīvī	dēlīberātīvae	dēlīberātīva
Genitive	dēlīberātīvī	dēlīberātīvae	dēlīberātīvī		dēlīberātīvōrum	dēlīberātīvārum	dēlīberātīvōrum
Dative	dēlīberātīvō		dēlīberātīvō		dēlīberātīvīs
Accusative	dēlīberātīvum	dēlīberātīvam	dēlīberātīvum		dēlīberātīvōs	dēlīberātīvās	dēlīberātīva
Ablative	dēlīberātīvō	dēlīberātīvā	dēlīberātīvō		dēlīberātīvīs
Vocative	dēlīberātīve	dēlīberātīva	dēlīberātīvum		dēlīberātīvī	dēlīberātīvae	dēlīberātīva

Descendants

• Catalan: deliberatiu
• French: délibératif
• Galician: deliberativo
• Italian: deliberativo
• Portuguese: deliberativo
• Romanian: deliberativ
• Spanish: deliberativo

References

• “deliberativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “deliberativus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• deliberativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.