denotatus
Latin edit
Etymology edit
Perfect passive participle of dēnotō.
Participle edit
dēnotātus (feminine dēnotāta, neuter dēnotātum); first/second-declension participle
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dēnotātus | dēnotāta | dēnotātum | dēnotātī | dēnotātae | dēnotāta | |
| Genitive | dēnotātī | dēnotātae | dēnotātī | dēnotātōrum | dēnotātārum | dēnotātōrum | |
| Dative | dēnotātō | dēnotātō | dēnotātīs | ||||
| Accusative | dēnotātum | dēnotātam | dēnotātum | dēnotātōs | dēnotātās | dēnotāta | |
| Ablative | dēnotātō | dēnotātā | dēnotātō | dēnotātīs | |||
| Vocative | dēnotāte | dēnotāta | dēnotātum | dēnotātī | dēnotātae | dēnotāta | |
References edit
- “denotatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- denotatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.