LatinEdit
EtymologyEdit
From gignō (“to beget”) + -īvus.
PronunciationEdit
AdjectiveEdit
genitīvus m (feminine genitīva, neuter genitīvum); first/second declension; also genetīvus
InflectionEdit
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | genitīvus | genitīva | genitīvum | genitīvī | genitīvae | genitīva | |
| genitive | genitīvī | genitīvae | genitīvī | genitīvōrum | genitīvārum | genitīvōrum | |
| dative | genitīvō | genitīvae | genitīvō | genitīvīs | genitīvīs | genitīvīs | |
| accusative | genitīvum | genitīvam | genitīvum | genitīvōs | genitīvās | genitīva | |
| ablative | genitīvō | genitīvā | genitīvō | genitīvīs | genitīvīs | genitīvīs | |
| vocative | genitīve | genitīva | genitīvum | genitīvī | genitīvae | genitīva | |