completivus
Latin edit
Etymology edit
From complētus (“to fill up”) + -īvus.
Pronunciation edit
- (Classical Latin) IPA(key): /kom.pleːˈtiː.u̯us/, [kɔmpɫ̪eːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /kom.pleˈti.vus/, [kompleˈt̪iːvus]
Adjective edit
complētīvus (feminine complētīva, neuter complētīvum); first/second-declension adjective
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | complētīvus | complētīva | complētīvum | complētīvī | complētīvae | complētīva | |
| Genitive | complētīvī | complētīvae | complētīvī | complētīvōrum | complētīvārum | complētīvōrum | |
| Dative | complētīvō | complētīvō | complētīvīs | ||||
| Accusative | complētīvum | complētīvam | complētīvum | complētīvōs | complētīvās | complētīva | |
| Ablative | complētīvō | complētīvā | complētīvō | complētīvīs | |||
| Vocative | complētīve | complētīva | complētīvum | complētīvī | complētīvae | complētīva | |
Descendants edit
- English: completive
- Italian: completivo
- Portuguese: completivo
- Spanish: completivo
References edit
- “completivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- completivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.