ructatus
Latin edit
Etymology edit
Perfect passive participle of ructō.
Participle edit
rūctātus (feminine rūctāta, neuter rūctātum); first/second-declension participle
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | rūctātus | rūctāta | rūctātum | rūctātī | rūctātae | rūctāta | |
| Genitive | rūctātī | rūctātae | rūctātī | rūctātōrum | rūctātārum | rūctātōrum | |
| Dative | rūctātō | rūctātō | rūctātīs | ||||
| Accusative | rūctātum | rūctātam | rūctātum | rūctātōs | rūctātās | rūctāta | |
| Ablative | rūctātō | rūctātā | rūctātō | rūctātīs | |||
| Vocative | rūctāte | rūctāta | rūctātum | rūctātī | rūctātae | rūctāta | |
References edit
- “ructatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- ructatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.