acentetus

Latin

Etymology

From Ancient Greek ἀκέντητος (akéntētos).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /a.kenˈteː.tus/, [äkɛn̪ˈt̪eːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /a.t͡ʃenˈte.tus/, [ät͡ʃen̪ˈt̪ɛːt̪us]

Adjective

acentētus (feminine acentēta, neuter acentētum); first/second-declension adjective

1. flawless

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	acentētus	acentēta	acentētum		acentētī	acentētae	acentēta
Genitive	acentētī	acentētae	acentētī		acentētōrum	acentētārum	acentētōrum
Dative	acentētō		acentētō		acentētīs
Accusative	acentētum	acentētam	acentētum		acentētōs	acentētās	acentēta
Ablative	acentētō	acentētā	acentētō		acentētīs
Vocative	acentēte	acentēta	acentētum		acentētī	acentētae	acentēta

References

• “acentetus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• acentetus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.