affirmativus

Latin

Etymology

From affirmō (“to affirm”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [af.fɪr.maːˈtiː.wʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [af.fir.maˈt̪iː.vus]

Adjective

affirmātīvus (feminine affirmātīva, neuter affirmātīvum); first/second-declension adjective

1. affirming, affirmative

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	affirmātīvus	affirmātīva	affirmātīvum		affirmātīvī	affirmātīvae	affirmātīva
genitive	affirmātīvī	affirmātīvae	affirmātīvī		affirmātīvōrum	affirmātīvārum	affirmātīvōrum
dative	affirmātīvō	affirmātīvae	affirmātīvō		affirmātīvīs
accusative	affirmātīvum	affirmātīvam	affirmātīvum		affirmātīvōs	affirmātīvās	affirmātīva
ablative	affirmātīvō	affirmātīvā	affirmātīvō		affirmātīvīs
vocative	affirmātīve	affirmātīva	affirmātīvum		affirmātīvī	affirmātīvae	affirmātīva

Descendants

• Catalan: afirmatiu
• French: affirmatif
• Galician: afirmativo
• Italian: affermativo
• Occitan: afirmatiu
• Portuguese: afirmativo
• Romanian: afirmativ
• Spanish: afirmativo

References

• “affirmativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• affirmativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.