blivan

Old Dutch

Etymology

From Proto-Germanic *bilībaną.

Verb

blīvan

1. to remain
2. to stay

Inflection

Conjugation of blīvan (strong class 1)

infinitive	blīvan
indicative	present	past
1st person singular	blīvu	blēf
2nd person singular	blīvis, blīvist	blivi
3rd person singular	blīvit	blēf
1st person plural	blīvon	blivun
2nd person plural	blīvet	blivut
3rd person plural	blīvunt	blivun
subjunctive	present	past
1st person singular	blīve	blivi
2nd person singular	blīves, blīvest	blivis, blivist
3rd person singular	blīve	blivi
1st person plural	blīven	blivin
2nd person plural	blīvet	blivit
3rd person plural	blīvent	blivint
imperative	present
singular	blīf
plural	blīvet
participle	present	past
	blīvandi	geblivon

Descendants

• Middle Dutch: bliven
  • Dutch: blijven
    • Afrikaans: bly
    • Javindo: belijf
    • Jersey Dutch: blāive
    • Negerhollands: bliev, blief, bli
  • Limburgish: blieve
  • Zealandic: bluve

Further reading

• “bilīvan”, in Oudnederlands Woordenboek, 2012