dacicus

Latin

Etymology

From Dācia +‎ -icus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈdaː.ki.kus/, [ˈd̪äːkɪkʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈda.t͡ʃi.kus/, [ˈd̪äːt͡ʃikus]

Adjective

dācicus (feminine dācica, neuter dācicum); first/second-declension adjective

1. Dacian

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	dācicus	dācica	dācicum		dācicī	dācicae	dācica
Genitive	dācicī	dācicae	dācicī		dācicōrum	dācicārum	dācicōrum
Dative	dācicō		dācicō		dācicīs
Accusative	dācicum	dācicam	dācicum		dācicōs	dācicās	dācica
Ablative	dācicō	dācicā	dācicō		dācicīs
Vocative	dācice	dācica	dācicum		dācicī	dācicae	dācica

Further reading

• “dacicus”, in Harry Thurston Peck, editor (1898), Harper's Dictionary of Classical Antiquities, New York: Harper & Brothers