denominativus

Latin

Etymology

From dēnōminō (“to name, designate”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deː.noː.mi.naːˈtiː.u̯us/, [d̪eːnoːmɪnäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /de.no.mi.naˈti.vus/, [d̪enominäˈt̪iːvus]

Adjective

dēnōminātīvus (feminine dēnōminātīva, neuter dēnōminātīvum); first/second-declension adjective

1. derived (relating to, or formed by derivation)

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	dēnōminātīvus	dēnōminātīva	dēnōminātīvum		dēnōminātīvī	dēnōminātīvae	dēnōminātīva
Genitive	dēnōminātīvī	dēnōminātīvae	dēnōminātīvī		dēnōminātīvōrum	dēnōminātīvārum	dēnōminātīvōrum
Dative	dēnōminātīvō		dēnōminātīvō		dēnōminātīvīs
Accusative	dēnōminātīvum	dēnōminātīvam	dēnōminātīvum		dēnōminātīvōs	dēnōminātīvās	dēnōminātīva
Ablative	dēnōminātīvō	dēnōminātīvā	dēnōminātīvō		dēnōminātīvīs
Vocative	dēnōminātīve	dēnōminātīva	dēnōminātīvum		dēnōminātīvī	dēnōminātīvae	dēnōminātīva

References

• “denominativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• denominativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.