erinacius

Latin

Noun

ērinācius m (genitive ērināciī or ērinācī); second declension

1. Alternative form of ērināceus

Declension

Second-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	ērinācius	ērināciī
Genitive	ērināciī ērinācī1	ērināciōrum
Dative	ērināciō	ērināciīs
Accusative	ērinācium	ērināciōs
Ablative	ērināciō	ērināciīs
Vocative	ērinācie	ērināciī

¹Found in older Latin (until the Augustan Age).