imitatus
Latin edit
Etymology edit
Perfect passive participle of imitor.
Participle edit
imitātus (feminine imitāta, neuter imitātum); first/second-declension participle
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | imitātus | imitāta | imitātum | imitātī | imitātae | imitāta | |
| Genitive | imitātī | imitātae | imitātī | imitātōrum | imitātārum | imitātōrum | |
| Dative | imitātō | imitātō | imitātīs | ||||
| Accusative | imitātum | imitātam | imitātum | imitātōs | imitātās | imitāta | |
| Ablative | imitātō | imitātā | imitātō | imitātīs | |||
| Vocative | imitāte | imitāta | imitātum | imitātī | imitātae | imitāta | |
References edit
- “imitatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “imitatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- imitatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.