junctus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of jungō.

Participle

jūnctus (feminine jūncta, neuter jūnctum); first/second-declension participle

1. Alternative form of iunctus

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	jūnctus	jūncta	jūnctum		jūnctī	jūnctae	jūncta
Genitive	jūnctī	jūnctae	jūnctī		jūnctōrum	jūnctārum	jūnctōrum
Dative	jūnctō		jūnctō		jūnctīs
Accusative	jūnctum	jūnctam	jūnctum		jūnctōs	jūnctās	jūncta
Ablative	jūnctō	jūnctā	jūnctō		jūnctīs
Vocative	jūncte	jūncta	jūnctum		jūnctī	jūnctae	jūncta

References

• “junctus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• junctus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.