mutuatus
Latin edit
Etymology edit
Perfect passive participle of mūtuor.
Participle edit
mūtuātus (feminine mūtuāta, neuter mūtuātum); first/second-declension participle
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | mūtuātus | mūtuāta | mūtuātum | mūtuātī | mūtuātae | mūtuāta | |
| Genitive | mūtuātī | mūtuātae | mūtuātī | mūtuātōrum | mūtuātārum | mūtuātōrum | |
| Dative | mūtuātō | mūtuātō | mūtuātīs | ||||
| Accusative | mūtuātum | mūtuātam | mūtuātum | mūtuātōs | mūtuātās | mūtuāta | |
| Ablative | mūtuātō | mūtuātā | mūtuātō | mūtuātīs | |||
| Vocative | mūtuāte | mūtuāta | mūtuātum | mūtuātī | mūtuātae | mūtuāta | |
References edit
- “mutuatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “mutuatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- mutuatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.