semirutus

Latin

Etymology

semi- +‎ rutus

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /seːˈmi.ru.tus/, [s̠eːˈmɪrʊt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /seˈmi.ru.tus/, [seˈmiːrut̪us]

Adjective

sēmirutus (feminine sēmiruta, neuter sēmirutum); first/second-declension adjective

1. half-demolished
   • 59 BC–AD 17, Titus Livius, Ab urba condita 5.49.4:

     īnstruit deinde aciem, ut locī nātūra patiēbātur, in sēmirutae solō urbis et nātūrā inaequālī, et omnia, quae arte bellī secundā suīs ēligī praeparārīve poterant, prōvīdit.

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	sēmirutus	sēmiruta	sēmirutum		sēmirutī	sēmirutae	sēmiruta
Genitive	sēmirutī	sēmirutae	sēmirutī		sēmirutōrum	sēmirutārum	sēmirutōrum
Dative	sēmirutō		sēmirutō		sēmirutīs
Accusative	sēmirutum	sēmirutam	sēmirutum		sēmirutōs	sēmirutās	sēmiruta
Ablative	sēmirutō	sēmirutā	sēmirutō		sēmirutīs
Vocative	sēmirute	sēmiruta	sēmirutum		sēmirutī	sēmirutae	sēmiruta

References

• “semirutus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “semirutus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• semirutus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.