tentativus

Latin

Alternative forms

• temptātīvus

Etymology

From tentō (“I try”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ten.taːˈtiː.u̯us/, [t̪ɛn̪t̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ten.taˈti.vus/, [t̪en̪t̪äˈt̪iːvus]

Adjective

tentātīvus (feminine tentātīva, neuter tentātīvum, adverb tentātīvē); first/second-declension adjective

1. (Medieval Latin) tentative

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	tentātīvus	tentātīva	tentātīvum		tentātīvī	tentātīvae	tentātīva
Genitive	tentātīvī	tentātīvae	tentātīvī		tentātīvōrum	tentātīvārum	tentātīvōrum
Dative	tentātīvō		tentātīvō		tentātīvīs
Accusative	tentātīvum	tentātīvam	tentātīvum		tentātīvōs	tentātīvās	tentātīva
Ablative	tentātīvō	tentātīvā	tentātīvō		tentātīvīs
Vocative	tentātīve	tentātīva	tentātīvum		tentātīvī	tentātīvae	tentātīva

Descendants

• → English: tentative
• → French: tentatif
• → German: tentativ
• → Italian: tentativo
• → Spanish: tentativo

References

• R. E. Latham, D. R. Howlett, & R. K. Ashdowne, editors (1975–2013), “temptativus”, in Dictionary of Medieval Latin from British Sources‎^[1], London: Oxford University Press for the British Academy, →ISBN, →OCLC