divinus

Latin

Etymology

From dīvus (“divine, of a god”) +‎ -īnus.

Pronunciation

• (Classical) IPA: /diːˈwiː.nus/

Adjective

dīvīnus m (feminine dīvīna, neuter dīvīnum); first/second declension

1. divine, of a deity,superhuman,supernatural

Inflection

Number	Singular				Plural
Case \ Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
nominative	dīvīnus	dīvīna	dīvīnum		dīvīnī	dīvīnae	dīvīna
genitive	dīvīnī	dīvīnae	dīvīnī		dīvīnōrum	dīvīnārum	dīvīnōrum
dative	dīvīnō	dīvīnae	dīvīnō		dīvīnīs	dīvīnīs	dīvīnīs
accusative	dīvīnum	dīvīnam	dīvīnum		dīvīnōs	dīvīnās	dīvīna
ablative	dīvīnō	dīvīnā	dīvīnō		dīvīnīs	dīvīnīs	dīvīnīs
vocative	dīvīne	dīvīna	dīvīnum		dīvīnī	dīvīnae	dīvīna

Synonyms

• (divine): dīvus

Derived terms

• dīvīnitās
• dīvīnitus
• dīvīna

• dīvīnō
• dīvīnum

Related terms

• dīvīnātiō
• dīvīnātor
• dīvīnātrīx
• dīvīnē

• dīva
• dīvum
• dīvus

Descendants

• English: divine
• French: divin
• Italian: divino

References

• divinus in Charlton T. Lewis & Charles Short, A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press, 1879