locījums
Latvian edit
Etymology edit
From locīt (past stem: locīj-) (“to bow, to bend, to inflect”) + -ums. In the grammatical sense, this term was first used in Juris Neikens in 1850.[1]
Pronunciation edit
| (file) |
Noun edit
locījums m (1st declension)
- (grammar) case (inflected form of a word, used to indicate various syntactic and semantic relations)
- datīva locījums ― dative case
- locījumu galotnes ― case endings
- latviešu valodā locījumi piemīt lietvārdiem, īpašības vārdiem, vietniekvārdiem ― in Latvian, nouns, adjectives and pronouns have cases
Declension edit
Declension of locījums (1st declension)
| singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
|---|---|---|
| nominative (nominatīvs) | locījums | locījumi |
| accusative (akuzatīvs) | locījumu | locījumus |
| genitive (ģenitīvs) | locījuma | locījumu |
| dative (datīvs) | locījumam | locījumiem |
| instrumental (instrumentālis) | locījumu | locījumiem |
| locative (lokatīvs) | locījumā | locījumos |
| vocative (vokatīvs) | locījum | locījumi |
See also edit
- Latvian grammatical cases (Latviešu valodas locījumi):
nominatīvs - akuzatīvs - ģenitīvs - datīvs - instrumentālis - lokatīvs - vokatīvs
References edit
- ^ Karulis, Konstantīns (1992) “locīt”, in Latviešu Etimoloģijas Vārdnīca (in Latvian), Rīga: AVOTS, →ISBN