tetrinnio

Latin

Etymology

Perhaps a derivative of turtur (“turtle dove”).

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /teːˈtrin.ni.oː/, [t̪eːˈt̪rɪnːioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /teˈtrin.ni.o/, [t̪eˈt̪rinːio]

Verb

tētrinniō (present infinitive tētrinnīre); fourth conjugation, no passive, no perfect or supine stem

1. (intransitive, of ducks) to quack

Conjugation

No perfect is attested.

Conjugation of tētrinniō (fourth conjugation, no supine stem, no perfect stem, active only)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	tētrinniō	tētrinnīs	tētrinnit	tētrinnīmus	tētrinnītis	tētrinniunt
	imperfect	tētrinniēbam	tētrinniēbās	tētrinniēbat	tētrinniēbāmus	tētrinniēbātis	tētrinniēbant
	future	tētrinniam	tētrinniēs	tētrinniet	tētrinniēmus	tētrinniētis	tētrinnient
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	tētrinniam	tētrinniās	tētrinniat	tētrinniāmus	tētrinniātis	tētrinniant
	imperfect	tētrinnīrem	tētrinnīrēs	tētrinnīret	tētrinnīrēmus	tētrinnīrētis	tētrinnīrent
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	tētrinnī	—	—	tētrinnīte	—
	future	—	tētrinnītō	tētrinnītō	—	tētrinnītōte	tētrinniuntō
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		tētrinnīre	—	—	—	—	—
participles		tētrinniēns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		tētrinniendī	tētrinniendō	tētrinniendum	tētrinniendō	—	—

References

• “tetrinnio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• tetrinnio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• Edward Ross Wharton (1890) Etyma Latina: An Etymological Lexicon of Classical Latin‎^[1], Indiana University, page 109