beluatus
Latin edit
Etymology edit
From bēlua (“beast, monster”) + -ātus.
Pronunciation edit
- (Classical) IPA(key): /beː.luˈaː.tus/, [beːɫ̪uˈäːt̪ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /be.luˈa.tus/, [beluˈäːt̪us]
Adjective edit
bēluātus (feminine bēluāta, neuter bēluātum); first/second-declension adjective
- ornamented with figures made of animals
- with animal shapes
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | bēluātus | bēluāta | bēluātum | bēluātī | bēluātae | bēluāta | |
| Genitive | bēluātī | bēluātae | bēluātī | bēluātōrum | bēluātārum | bēluātōrum | |
| Dative | bēluātō | bēluātō | bēluātīs | ||||
| Accusative | bēluātum | bēluātam | bēluātum | bēluātōs | bēluātās | bēluāta | |
| Ablative | bēluātō | bēluātā | bēluātō | bēluātīs | |||
| Vocative | bēluāte | bēluāta | bēluātum | bēluātī | bēluātae | bēluāta | |
References edit
- “beluatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- beluatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.