bicaudatus

Latin

From bi- +‎ caudatus.

(Classical Latin) IPA^(key): /bi.kau̯ˈdaː.tus/, [bɪkäu̯ˈd̪äːt̪ʊs̠]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /bi.kau̯ˈda.tus/, [bikäu̯ˈd̪äːt̪us]

bicaudātus (feminine bicaudāta, neuter bicaudātum); first/second-declension adjective

Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter	Masculine	Feminine	Neuter
Number	Singular			Plural
Nominative	bicaudātus	bicaudāta	bicaudātum	bicaudātī	bicaudātae	bicaudāta
Genitive	bicaudātī	bicaudātae	bicaudātī	bicaudātōrum	bicaudātārum	bicaudātōrum
Dative	bicaudātō	bicaudātae	bicaudātō	bicaudātīs
Accusative	bicaudātum	bicaudātam	bicaudātum	bicaudātōs	bicaudātās	bicaudāta
Ablative	bicaudātō	bicaudātā	bicaudātō	bicaudātīs
Vocative	bicaudāte	bicaudāta	bicaudātum	bicaudātī	bicaudātae	bicaudāta

bicaudatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
bicaudatus in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016