clavatus

Latin

Etymology

Perfect participle of clāvō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /klaːˈu̯aː.tus/, [kɫ̪äːˈu̯äːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /klaˈva.tus/, [kläˈväːt̪us]

Adjective

clāvātus (feminine clāvāta, neuter clāvātum); first/second-declension adjective

1. nailed
2. having nails

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	clāvātus	clāvāta	clāvātum		clāvātī	clāvātae	clāvāta
Genitive	clāvātī	clāvātae	clāvātī		clāvātōrum	clāvātārum	clāvātōrum
Dative	clāvātō		clāvātō		clāvātīs
Accusative	clāvātum	clāvātam	clāvātum		clāvātōs	clāvātās	clāvāta
Ablative	clāvātō	clāvātā	clāvātō		clāvātīs
Vocative	clāvāte	clāvāta	clāvātum		clāvātī	clāvātae	clāvāta

Related terms

• clāvus

References

• “clavatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• clavatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• clavatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.