damnaticius

Latin

Etymology

From damnātus (perfect passive participle of damnō) +‎ -īcius.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /dam.naːˈtiː.ki.us/, [d̪ämnäːˈt̪iːkiʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /dam.naˈti.t͡ʃi.us/, [d̪ämnäˈt̪iːt͡ʃius]

Adjective

damnātīcius (feminine damnātīcia, neuter damnātīcium); first/second-declension adjective

1. (Late Latin) condemned, condemnable
2. (Late Latin) sentenced

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	damnātīcius	damnātīcia	damnātīcium		damnātīciī	damnātīciae	damnātīcia
Genitive	damnātīciī	damnātīciae	damnātīciī		damnātīciōrum	damnātīciārum	damnātīciōrum
Dative	damnātīciō		damnātīciō		damnātīciīs
Accusative	damnātīcium	damnātīciam	damnātīcium		damnātīciōs	damnātīciās	damnātīcia
Ablative	damnātīciō	damnātīciā	damnātīciō		damnātīciīs
Vocative	damnātīcie	damnātīcia	damnātīcium		damnātīciī	damnātīciae	damnātīcia

References

• “damnaticius”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• damnaticius in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.