dedititius

Latin

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deː.diˈtiː.ti.us/, [d̪eːd̪ɪˈt̪iːt̪iʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /de.diˈtit.t͡si.us/, [d̪ed̪iˈt̪it̪ː͡s̪ius]

Adjective

dēditītius (feminine dēditītia, neuter dēditītium); first/second-declension adjective

1. Alternative form of dēditīcius (“surrendered, capitulated”)

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	dēditītius	dēditītia	dēditītium		dēditītiī	dēditītiae	dēditītia
Genitive	dēditītiī	dēditītiae	dēditītiī		dēditītiōrum	dēditītiārum	dēditītiōrum
Dative	dēditītiō		dēditītiō		dēditītiīs
Accusative	dēditītium	dēditītiam	dēditītium		dēditītiōs	dēditītiās	dēditītia
Ablative	dēditītiō	dēditītiā	dēditītiō		dēditītiīs
Vocative	dēditītie	dēditītia	dēditītium		dēditītiī	dēditītiae	dēditītia

Noun

dēditītius m (genitive dēditītiī or dēditītī); second declension

1. Alternative form of dēditīcius (“prisoner of war, captive”)

Declension

Second-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	dēditītius	dēditītiī
Genitive	dēditītiī dēditītī1	dēditītiōrum
Dative	dēditītiō	dēditītiīs
Accusative	dēditītium	dēditītiōs
Ablative	dēditītiō	dēditītiīs
Vocative	dēditītie	dēditītiī

¹Found in older Latin (until the Augustan Age).