disjunctivus

Latin

Etymology

From disjungō (“to disjoin”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /dis.i̯uːnkˈtiː.u̯us/, [d̪ɪs̠i̯uːŋkˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /dis.junkˈti.vus/, [d̪isjuŋkˈt̪iːvus]

Adjective

disjūnctīvus (feminine disjūnctīva, neuter disjūnctīvum); first/second-declension adjective

1. Alternative form of disiunctivus

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	disjūnctīvus	disjūnctīva	disjūnctīvum		disjūnctīvī	disjūnctīvae	disjūnctīva
Genitive	disjūnctīvī	disjūnctīvae	disjūnctīvī		disjūnctīvōrum	disjūnctīvārum	disjūnctīvōrum
Dative	disjūnctīvō		disjūnctīvō		disjūnctīvīs
Accusative	disjūnctīvum	disjūnctīvam	disjūnctīvum		disjūnctīvōs	disjūnctīvās	disjūnctīva
Ablative	disjūnctīvō	disjūnctīvā	disjūnctīvō		disjūnctīvīs
Vocative	disjūnctīve	disjūnctīva	disjūnctīvum		disjūnctīvī	disjūnctīvae	disjūnctīva

References

• “disjunctivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• disjunctivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.