disiunctivus

Latin

Alternative forms

• disjunctīvus

Etymology

From disiungō (“to disjoin”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /dis.i̯unkˈtiː.u̯us/, [d̪ɪs̠i̯ʊŋkˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /dis.junkˈti.vus/, [d̪isjuŋkˈt̪iːvus]

Adjective

disiūnctīvus (feminine disiūnctīva, neuter disiūnctīvum); first/second-declension adjective

1. placed in opposition; disjunctive

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	disiūnctīvus	disiūnctīva	disiūnctīvum		disiūnctīvī	disiūnctīvae	disiūnctīva
Genitive	disiūnctīvī	disiūnctīvae	disiūnctīvī		disiūnctīvōrum	disiūnctīvārum	disiūnctīvōrum
Dative	disiūnctīvō	disiūnctīvae	disiūnctīvō		disiūnctīvīs
Accusative	disiūnctīvum	disiūnctīvam	disiūnctīvum		disiūnctīvōs	disiūnctīvās	disiūnctīva
Ablative	disiūnctīvō	disiūnctīvā	disiūnctīvō		disiūnctīvīs
Vocative	disiūnctīve	disiūnctīva	disiūnctīvum		disiūnctīvī	disiūnctīvae	disiūnctīva