fulminatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of fulminō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ful.miˈnaː.tus/, [fʊɫ̪mɪˈnäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ful.miˈna.tus/, [fulmiˈnäːt̪us]

Participle

fulminātus (feminine fulmināta, neuter fulminātum); first/second-declension participle

1. about to be struck with lightning

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	fulminātus	fulmināta	fulminātum		fulminātī	fulminātae	fulmināta
Genitive	fulminātī	fulminātae	fulminātī		fulminātōrum	fulminātārum	fulminātōrum
Dative	fulminātō		fulminātō		fulminātīs
Accusative	fulminātum	fulminātam	fulminātum		fulminātōs	fulminātās	fulmināta
Ablative	fulminātō	fulminātā	fulminātō		fulminātīs
Vocative	fulmināte	fulmināta	fulminātum		fulminātī	fulminātae	fulmināta

Adjective

fulminātus (feminine fulmināta, neuter fulminātum); first/second-declension adjective

1. bearing thunder, lightning or thunderbolts

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	fulminātus	fulmināta	fulminātum		fulminātī	fulminātae	fulmināta
Genitive	fulminātī	fulminātae	fulminātī		fulminātōrum	fulminātārum	fulminātōrum
Dative	fulminātō		fulminātō		fulminātīs
Accusative	fulminātum	fulminātam	fulminātum		fulminātōs	fulminātās	fulmināta
Ablative	fulminātō	fulminātā	fulminātō		fulminātīs
Vocative	fulmināte	fulmināta	fulminātum		fulminātī	fulminātae	fulmināta

References

• “fulminatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• fulminatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• fulminatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.