grunditus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of grundiō.

Participle

grundītus (feminine grundīta, neuter grundītum); first/second-declension participle

1. Alternative form of grunnītus

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	grundītus	grundīta	grundītum		grundītī	grundītae	grundīta
Genitive	grundītī	grundītae	grundītī		grundītōrum	grundītārum	grundītōrum
Dative	grundītō		grundītō		grundītīs
Accusative	grundītum	grundītam	grundītum		grundītōs	grundītās	grundīta
Ablative	grundītō	grundītā	grundītō		grundītīs
Vocative	grundīte	grundīta	grundītum		grundītī	grundītae	grundīta

Noun

grundītus m (genitive grundītūs); fourth declension

1. Alternative form of grunnītus

Declension

Fourth-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	grundītus	grundītūs
Genitive	grundītūs	grundītuum
Dative	grundītuī	grundītibus
Accusative	grundītum	grundītūs
Ablative	grundītū	grundītibus
Vocative	grundītus	grundītūs