impolitus

Latin

Etymology

From in- +‎ polītus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /im.poˈliː.tus/, [ɪmpɔˈlʲiːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /im.poˈli.tus/, [impoˈliːt̪us]

Adjective

impolītus (feminine impolīta, neuter impolītum); first/second-declension adjective

1. rough, unpolished

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	impolītus	impolīta	impolītum		impolītī	impolītae	impolīta
Genitive	impolītī	impolītae	impolītī		impolītōrum	impolītārum	impolītōrum
Dative	impolītō		impolītō		impolītīs
Accusative	impolītum	impolītam	impolītum		impolītōs	impolītās	impolīta
Ablative	impolītō	impolītā	impolītō		impolītīs
Vocative	impolīte	impolīta	impolītum		impolītī	impolītae	impolīta

References

• “impolitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “impolitus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• impolitus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.