infrunitus

Latin

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /in.fruːˈniː.tus/, [ĩːfruːˈniːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /in.fruˈni.tus/, [iɱfruˈniːt̪us]

Adjective

īnfrūnītus (feminine īnfrūnīta, neuter īnfrūnītum); first/second-declension adjective

1. tasteless, senseless

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	īnfrūnītus	īnfrūnīta	īnfrūnītum		īnfrūnītī	īnfrūnītae	īnfrūnīta
Genitive	īnfrūnītī	īnfrūnītae	īnfrūnītī		īnfrūnītōrum	īnfrūnītārum	īnfrūnītōrum
Dative	īnfrūnītō		īnfrūnītō		īnfrūnītīs
Accusative	īnfrūnītum	īnfrūnītam	īnfrūnītum		īnfrūnītōs	īnfrūnītās	īnfrūnīta
Ablative	īnfrūnītō	īnfrūnītā	īnfrūnītō		īnfrūnītīs
Vocative	īnfrūnīte	īnfrūnīta	īnfrūnītum		īnfrūnītī	īnfrūnītae	īnfrūnīta

References

• “infrunitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• infrunitus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• infrunitus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.