nominativus

DutchEdit

EtymologyEdit

Borrowed from Latin nominativus.

NounEdit

nominativus m (plural nominativi or nominativussen)

  1. (grammar) the nominative case or a word therein

SynonymsEdit


LatinEdit

EtymologyEdit

From nōminō (to name, give name to) +‎ -īvus. Calque of Ancient Greek ὀνομαστική (onomastikḗ).

PronunciationEdit

AdjectiveEdit

nōminātīvus (feminine nōminātīva, neuter nōminātīvum); first/second-declension adjective

  1. (grammar) nominative

DeclensionEdit

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative nōminātīvus nōminātīva nōminātīvum nōminātīvī nōminātīvae nōminātīva
Genitive nōminātīvī nōminātīvae nōminātīvī nōminātīvōrum nōminātīvārum nōminātīvōrum
Dative nōminātīvō nōminātīvō nōminātīvīs
Accusative nōminātīvum nōminātīvam nōminātīvum nōminātīvōs nōminātīvās nōminātīva
Ablative nōminātīvō nōminātīvā nōminātīvō nōminātīvīs
Vocative nōminātīve nōminātīva nōminātīvum nōminātīvī nōminātīvae nōminātīva

ReferencesEdit