nunciativus

Latin

Etymology

nūnciō (perfect passive participial stem: nūnciāt-) +‎ -īvus

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /nuːn.ki.aːˈtiː.u̯us/, [nuːŋkiäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /nun.t͡ʃi.aˈti.vus/, [nun̠ʲt͡ʃiäˈt̪iːvus]

Adjective

nūnciātīvus (feminine nūnciātīva, neuter nūnciātīvum); first/second-declension adjective

1. (New Latin) that informs, tells, or communicates

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	nūnciātīvus	nūnciātīva	nūnciātīvum		nūnciātīvī	nūnciātīvae	nūnciātīva
Genitive	nūnciātīvī	nūnciātīvae	nūnciātīvī		nūnciātīvōrum	nūnciātīvārum	nūnciātīvōrum
Dative	nūnciātīvō		nūnciātīvō		nūnciātīvīs
Accusative	nūnciātīvum	nūnciātīvam	nūnciātīvum		nūnciātīvōs	nūnciātīvās	nūnciātīva
Ablative	nūnciātīvō	nūnciātīvā	nūnciātīvō		nūnciātīvīs
Vocative	nūnciātīve	nūnciātīva	nūnciātīvum		nūnciātīvī	nūnciātīvae	nūnciātīva

Synonyms

• (that informs, tells, or communicates): nūntiātōrius (New Latin)

References

• nunciatiuus in Ramminger, Johann (2024 November 9 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016