sedativus

Latin

Etymology

From sēdāt- (perfect passive participial stem of sēdō) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /se.daˈti.vus/, [sed̪äˈt̪iːvus]

Adjective

sēdātīvus (feminine sēdātīva, neuter sēdātīvum); first/second-declension adjective

1. (Medieval Latin) calming, allaying

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	sēdātīvus	sēdātīva	sēdātīvum		sēdātīvī	sēdātīvae	sēdātīva
Genitive	sēdātīvī	sēdātīvae	sēdātīvī		sēdātīvōrum	sēdātīvārum	sēdātīvōrum
Dative	sēdātīvō		sēdātīvō		sēdātīvīs
Accusative	sēdātīvum	sēdātīvam	sēdātīvum		sēdātīvōs	sēdātīvās	sēdātīva
Ablative	sēdātīvō	sēdātīvā	sēdātīvō		sēdātīvīs
Vocative	sēdātīve	sēdātīva	sēdātīvum		sēdātīvī	sēdātīvae	sēdātīva

Descendants

• → Old French: sedatif
  • French: sédatif
  • → Middle English: sedatif
    • English: sedative
• → English: sedative

References

• R. E. Latham, D. R. Howlett, & R. K. Ashdowne, editors (1975–2013), “sedativus”, in Dictionary of Medieval Latin from British Sources‎^[1], London: Oxford University Press for the British Academy, →ISBN, →OCLC
• Douglas Harper (2001–2024) “sedative”, in Online Etymology Dictionary.