transcensus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of trānscendō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /tranˈsken.sus/, [t̪rä̃ːˈs̠kẽːs̠ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /tranˈʃen.sus/, [t̪rän̠ʲˈʃɛnsus]

Participle

trānscēnsus (feminine trānscēnsa, neuter trānscēnsum); first/second-declension participle

1. climbed etc. over
2. overstepped, surpassed, exceeded, transcended

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	trānscēnsus	trānscēnsa	trānscēnsum		trānscēnsī	trānscēnsae	trānscēnsa
Genitive	trānscēnsī	trānscēnsae	trānscēnsī		trānscēnsōrum	trānscēnsārum	trānscēnsōrum
Dative	trānscēnsō		trānscēnsō		trānscēnsīs
Accusative	trānscēnsum	trānscēnsam	trānscēnsum		trānscēnsōs	trānscēnsās	trānscēnsa
Ablative	trānscēnsō	trānscēnsā	trānscēnsō		trānscēnsīs
Vocative	trānscēnse	trānscēnsa	trānscēnsum		trānscēnsī	trānscēnsae	trānscēnsa

Noun

trānscēnsus m (genitive trānscēnsūs); fourth declension

1. surmounting
2. crossing
3. transition

Declension

Fourth-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	trānscēnsus	trānscēnsūs
Genitive	trānscēnsūs	trānscēnsuum
Dative	trānscēnsuī	trānscēnsibus
Accusative	trānscēnsum	trānscēnsūs
Ablative	trānscēnsū	trānscēnsibus
Vocative	trānscēnsus	trānscēnsūs

References

• “transcensus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• transcensus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• transcensus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.