adnuto

Latin

Alternative forms

• annūtō

Etymology

From ad- +‎ nūtō (“nod”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /adˈnuː.toː/, [änˈnuːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /adˈnu.to/, [äd̪ˈnuːt̪o]

Verb

adnūtō (present infinitive adnūtāre); first conjugation, no passive, no perfect or supine stem

1. (intransitive) to nod (often) to

Conjugation

Conjugation of adnūtō (first conjugation, no supine stem, no perfect stem, active only)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	adnūtō	adnūtās	adnūtat	adnūtāmus	adnūtātis	adnūtant
	imperfect	adnūtābam	adnūtābās	adnūtābat	adnūtābāmus	adnūtābātis	adnūtābant
	future	adnūtābō	adnūtābis	adnūtābit	adnūtābimus	adnūtābitis	adnūtābunt
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	adnūtem	adnūtēs	adnūtet	adnūtēmus	adnūtētis	adnūtent
	imperfect	adnūtārem	adnūtārēs	adnūtāret	adnūtārēmus	adnūtārētis	adnūtārent
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	adnūtā	—	—	adnūtāte	—
	future	—	adnūtātō	adnūtātō	—	adnūtātōte	adnūtantō
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		adnūtāre	—	—	—	—	—
participles		adnūtāns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		adnūtandī	adnūtandō	adnūtandum	adnūtandō	—	—

References

• “adnuto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press