conjunctivus

DutchEdit

EtymologyEdit

Borrowed from Latin conjunctīvus.

NounEdit

conjunctivus m (plural conjunctivi or conjunctivussen, diminutive conjunctivusje n)

  1. (grammar) the subjunctive mood or a word therein

SynonymsEdit


LatinEdit

Alternative formsEdit

AdjectiveEdit

conjūnctīvus (feminine conjūnctīva, neuter conjūnctīvum); first/second-declension adjective

  1. connective
  2. composite, compound
  3. (grammar) conjunctive

DeclensionEdit

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative conjūnctīvus conjūnctīva conjūnctīvum conjūnctīvī conjūnctīvae conjūnctīva
Genitive conjūnctīvī conjūnctīvae conjūnctīvī conjūnctīvōrum conjūnctīvārum conjūnctīvōrum
Dative conjūnctīvō conjūnctīvō conjūnctīvīs
Accusative conjūnctīvum conjūnctīvam conjūnctīvum conjūnctīvōs conjūnctīvās conjūnctīva
Ablative conjūnctīvō conjūnctīvā conjūnctīvō conjūnctīvīs
Vocative conjūnctīve conjūnctīva conjūnctīvum conjūnctīvī conjūnctīvae conjūnctīva

NounEdit

conjūnctīvus m (genitive conjūnctīvī); second declension

  1. (grammar) conjunctive mood, subjunctive mood (short for modus conjūnctīvus)

DeclensionEdit

Second-declension noun.

Case Singular Plural
Nominative conjūnctīvus conjūnctīvī
Genitive conjūnctīvī conjūnctīvōrum
Dative conjūnctīvō conjūnctīvīs
Accusative conjūnctīvum conjūnctīvōs
Ablative conjūnctīvō conjūnctīvīs
Vocative conjūnctīve conjūnctīvī

ReferencesEdit