dedicativus
Latin edit
Etymology edit
From perfect passive participle dēdicātus (“dedicated”) + -īvus, from dēdicō.
Pronunciation edit
- (Classical) IPA(key): /deː.di.kaːˈtiː.u̯us/, [d̪eːd̪ɪkäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /de.di.kaˈti.vus/, [d̪ed̪ikäˈt̪iːvus]
Adjective edit
dēdicātīvus (feminine dēdicātīva, neuter dēdicātīvum); first/second-declension adjective
Declension edit
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dēdicātīvus | dēdicātīva | dēdicātīvum | dēdicātīvī | dēdicātīvae | dēdicātīva | |
| Genitive | dēdicātīvī | dēdicātīvae | dēdicātīvī | dēdicātīvōrum | dēdicātīvārum | dēdicātīvōrum | |
| Dative | dēdicātīvō | dēdicātīvō | dēdicātīvīs | ||||
| Accusative | dēdicātīvum | dēdicātīvam | dēdicātīvum | dēdicātīvōs | dēdicātīvās | dēdicātīva | |
| Ablative | dēdicātīvō | dēdicātīvā | dēdicātīvō | dēdicātīvīs | |||
| Vocative | dēdicātīve | dēdicātīva | dēdicātīvum | dēdicātīvī | dēdicātīvae | dēdicātīva | |
Synonyms edit
References edit
- “dedicativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- dedicativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.