definitivus

Latin

Etymology

From dēfīniō (“to define”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deː.fiː.niːˈtiː.u̯us/, [d̪eːfiːniːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /de.fi.niˈti.vus/, [d̪efiniˈt̪iːvus]

Adjective

dēfīnītīvus (feminine dēfīnītīva, neuter dēfīnītīvum); first/second-declension adjective

1. definitive, explanatory
2. definite, distinct, plain

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	dēfīnītīvus	dēfīnītīva	dēfīnītīvum		dēfīnītīvī	dēfīnītīvae	dēfīnītīva
Genitive	dēfīnītīvī	dēfīnītīvae	dēfīnītīvī		dēfīnītīvōrum	dēfīnītīvārum	dēfīnītīvōrum
Dative	dēfīnītīvō		dēfīnītīvō		dēfīnītīvīs
Accusative	dēfīnītīvum	dēfīnītīvam	dēfīnītīvum		dēfīnītīvōs	dēfīnītīvās	dēfīnītīva
Ablative	dēfīnītīvō	dēfīnītīvā	dēfīnītīvō		dēfīnītīvīs
Vocative	dēfīnītīve	dēfīnītīva	dēfīnītīvum		dēfīnītīvī	dēfīnītīvae	dēfīnītīva

Descendants

• Catalan: definitiu
• French: définitif
• Galician: definitivo
• Italian: definitivo
• Occitan: definitiu
• Portuguese: definitivo
• Romanian: definitiv
• Spanish: definitivo

References

• “definitivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “definitivus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• definitivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.