definitivus

LatinEdit

EtymologyEdit

From dēfīniō (to define) +‎ -īvus.

PronunciationEdit

AdjectiveEdit

dēfīnītīvus (feminine dēfīnītīva, neuter dēfīnītīvum); first/second-declension adjective

  1. definitive, explanatory
  2. definite, distinct, plain

DeclensionEdit

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative dēfīnītīvus dēfīnītīva dēfīnītīvum dēfīnītīvī dēfīnītīvae dēfīnītīva
Genitive dēfīnītīvī dēfīnītīvae dēfīnītīvī dēfīnītīvōrum dēfīnītīvārum dēfīnītīvōrum
Dative dēfīnītīvō dēfīnītīvō dēfīnītīvīs
Accusative dēfīnītīvum dēfīnītīvam dēfīnītīvum dēfīnītīvōs dēfīnītīvās dēfīnītīva
Ablative dēfīnītīvō dēfīnītīvā dēfīnītīvō dēfīnītīvīs
Vocative dēfīnītīve dēfīnītīva dēfīnītīvum dēfīnītīvī dēfīnītīvae dēfīnītīva

DescendantsEdit

ReferencesEdit

  • definitivus in Charlton T. Lewis and Charles Short, A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press, 1879
  • definitivus in Charlton T. Lewis, An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers, 1891
  • definitivus in Gaffiot, Félix, Dictionnaire illustré Latin-Français, Hachette, 1934