destinatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of dēstinō (“bind, fasten”).

Participle

dēstinātus (feminine dēstināta, neuter dēstinātum); first/second-declension participle

1. bound, having been bound, fastened, having been fastened
2. established, having been established, determined, having been determined, resolved, having been resolved
3. intended to be bought, having been intended to be bought
4. appointed, having been appointed, chosen, having been chosen, elected, having been elected
5. (archery) aimed at, having been aimed at

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	dēstinātus	dēstināta	dēstinātum		dēstinātī	dēstinātae	dēstināta
Genitive	dēstinātī	dēstinātae	dēstinātī		dēstinātōrum	dēstinātārum	dēstinātōrum
Dative	dēstinātō		dēstinātō		dēstinātīs
Accusative	dēstinātum	dēstinātam	dēstinātum		dēstinātōs	dēstinātās	dēstināta
Ablative	dēstinātō	dēstinātā	dēstinātō		dēstinātīs
Vocative	dēstināte	dēstināta	dēstinātum		dēstinātī	dēstinātae	dēstināta

References

• “destinatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “destinatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• destinatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.