Open main menu

Contents

CatalanEdit

VerbEdit

destino

  1. first-person singular present indicative form of destinar

EsperantoEdit

PronunciationEdit

NounEdit

destino (accusative singular destinon, plural destinoj, accusative plural destinojn)

  1. destiny, fate

Derived termsEdit


ItalianEdit

Pronunciation 1Edit

  • IPA(key): /desˈti.no/, [d̪es̪ˈt̪iːn̺o]
  • Hyphenation: de‧stì‧no

Etymology 1Edit

From destinare.

NounEdit

destino m (plural destini)

  1. destiny, fate
  2. destination
Related termsEdit

Etymology 2Edit

See the etymology of the main entry.

VerbEdit

destino

  1. first-person singular present indicative of destinare

Pronunciation 2Edit

  • IPA(key): /ˈdɛs.ti.no/, [ˈd̪ɛs̪t̪in̺o]
  • Hyphenation: dè‧sti‧no

EtymologyEdit

See the etymology of the main entry.

VerbEdit

destino

  1. inflection of destinare:
    1. third-person plural present subjunctive
    2. third-person plural imperative

LatinEdit

EtymologyEdit

From de- +‎ *stanō, the latter an unattested verb from Proto-Italic *stanō, from Proto-Indo-European *stnéh₂ti ~ stn̥h₂énti. Related to stō.

PronunciationEdit

VerbEdit

dēstinō (present infinitive dēstināre, perfect active dēstināvī, supine dēstinātum); first conjugation

  1. I bind, fasten, secure, fix
  2. I establish, determine, resolve, consider, predict
  3. I intend, devote
  4. I appoint, choose, elect
  5. (archery) I aim at

InflectionEdit

   Conjugation of destino (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present dēstinō dēstinās dēstinat dēstināmus dēstinātis dēstinant
imperfect dēstinābam dēstinābās dēstinābat dēstinābāmus dēstinābātis dēstinābant
future dēstinābō dēstinābis dēstinābit dēstinābimus dēstinābitis dēstinābunt
perfect dēstināvī dēstināvistī, dēstināstī1 dēstināvit dēstināvimus dēstināvistis, dēstināstis1 dēstināvērunt, dēstināvēre
pluperfect dēstināveram dēstināverās dēstināverat dēstināverāmus dēstināverātis dēstināverant
future perfect dēstināverō dēstināveris dēstināverit dēstināverimus dēstināveritis dēstināverint
passive present dēstinor dēstināris, dēstināre dēstinātur dēstināmur dēstināminī dēstinantur
imperfect dēstinābar dēstinābāris, dēstinābāre dēstinābātur dēstinābāmur dēstinābāminī dēstinābantur
future dēstinābor dēstināberis, dēstinābere dēstinābitur dēstinābimur dēstinābiminī dēstinābuntur
perfect dēstinātus + present active indicative of sum
pluperfect dēstinātus + imperfect active indicative of sum
future perfect dēstinātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present dēstinem dēstinēs dēstinet dēstinēmus dēstinētis dēstinent
imperfect dēstinārem dēstinārēs dēstināret dēstinārēmus dēstinārētis dēstinārent
perfect dēstināverim dēstināverīs dēstināverit dēstināverīmus dēstināverītis dēstināverint
pluperfect dēstināvissem, dēstināssem1 dēstināvissēs, dēstināssēs1 dēstināvisset, dēstināsset1 dēstināvissēmus, dēstināssēmus1 dēstināvissētis, dēstināssētis1 dēstināvissent, dēstināssent1
passive present dēstiner dēstinēris, dēstinēre dēstinētur dēstinēmur dēstinēminī dēstinentur
imperfect dēstinārer dēstinārēris, dēstinārēre dēstinārētur dēstinārēmur dēstinārēminī dēstinārentur
perfect dēstinātus + present active subjunctive of sum
pluperfect dēstinātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present dēstinā dēstināte
future dēstinātō dēstinātō dēstinātōte dēstinantō
passive present dēstināre dēstināminī
future dēstinātor dēstinātor dēstinantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives dēstināre dēstināvisse, dēstināsse1 dēstinātūrus esse dēstinārī dēstinātus esse dēstinātum īrī
participles dēstināns dēstinātūrus dēstinātus dēstinandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
dēstināre dēstinandī dēstinandō dēstinandum dēstinātum dēstinātū

1At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.

Related termsEdit

DescendantsEdit

ReferencesEdit


PortugueseEdit

EtymologyEdit

Back-formation from destinar.

PronunciationEdit

  • Hyphenation: des‧ti‧no

NounEdit

destino m (plural destinos)

  1. destiny, fate
  2. destination

VerbEdit

destino

  1. first-person singular (eu) present indicative of destinar

SpanishEdit

 
Spanish Wikipedia has an article on:
Wikipedia es

EtymologyEdit

From destinar, from Latin dēstināre, present infinitive of dēstinō.

PronunciationEdit

NounEdit

destino m (plural destinos)

  1. destiny, fate
  2. destination
  3. position, post

SynonymsEdit

VerbEdit

destino

  1. First-person singular (yo) present indicative form of destinar.